Es zinu daudziem bailUn daudziem sāp mans rajons,
Pa Maskavas ielas bruģi ejot,
Auksti top.
Ir grūti sveiem saprast,
Kas gan ajās ielās
Var vispar kādam
Tuvs un mājigs kādreiz kļūt.
Par daudz eit pagātnes
Un patiesības rūgtas,
Un piecpadsmitais trolejbuss jau leģendārs.
Pie baznīcas sē bērni, akmeņus kas mētā,
Un pieturā starp suņiem veči alu lok.
Tā daļa Rīgas,
Tā daļa manas Rīgas,
Sareģītas, līdz galam nepazītas...
Tā daļa Rīgas,
Tā daļa manas Rīgas,
Sareģītas...
Mēs akli vienmēr redzot tikai gruus apkārt,
Starp gruiem atmirdz pilsēta, kas vienmēr aug.
Atpogājiet acis vaļā paskatīties,
eit sen jau nav kā desmit gadus atpakaļ!
Tā daļa Rīgas,
Tā daļa manas Rīgas,
Sareģītas, līdz galam nepazītas...
Tā daļa Rīgas,
Tā daļa manas Rīgas,
Sareģītas...
Tā daļa Rīgas,
Tā daļa manas Rīgas,
Sareģītas, līdz galam nepazītas...
Tā daļa Rīgas,
Tā daļa manas Rīgas,
Sareģītas...
Augt un attīstīties,
Citā gaismā parādīties,
Vienmēr pārmainīties,
Jaunām domām piepildīties...
Augt un attīstīties,
Citā gaismā parādīties,
Pārmainīties,
Jaunām domām piepildīties...
Nē, nē man nevajag citā Rigā,
Esmu eit pat savā sabiedrībā.
Nē, nē es nelūdzu citu Rīgu,
Daļa īs Rīgas jau daļa no manis.
Gar Daugavas krastu ejot, kliedzot sirds nāk vaļā,
Tāpat kad baznīcā, tik viegli alla top.
Mēs akli vienmēr redzot tikai gruus apkart,
Aizmirstot, ka pilsēta mums vienmēr vēl top...
