Mēs runājām par dzīvi, jā, par to,kas odien paveikts, piepildīts, un vēl,
par to, ko sauc par sapni, jā par to,
un beigās paiem sevis kļuva ēl.
Mēs runājām par naudu un par to,
ko gūtu, ja tās vairāk būtu mums,
un aizrāvuies neievērojām,
ka debesis virs galvām sāka tumst.
Mēs runājām par to, vai viss ir tā,
kā tam ir jābūt. Nolēmām, ka nav.
Kāds sacīja: - Viss? Tas ir pārāk maz,
drīz gulēs tas, kas tagad stāv.
Viņ runāja par sauli un par to,
ka pāriet mākoņi, bet debess - nē.
Ka Dievs nav ārpus mums, bet iemājo
ikviena sirdī, katra dvēselē.
Mēs neticējām, smīnējām, bet viņ,
kur bija teicis tā, ne citādāk,
drīz piecēlās un, aiziedams no mums,
vēl piepilda: - Ir vēls un rīts jau nāk.
... drīz piecēlās un, aiziedams no mums,
vēl piepilda: - Ir vēls un rīts jau nāk.
Mēs palikām. Ar sevi palikām
ai stundā saliedēti (kā nekā)
uz brīdi vienoti, bet sirdī bija tā,
ka drīz, pavisam drīz būs citādāk.
Mēs neticējām, smīnējām, bet viņ,
kur bija teicis tā, ne citādāk,
drīz piecēlās un, aiziedams no mums,
vēl piepilda: - Ir vēls un rīts jau nāk.
Mēs palikām. Ar sevi palikām
ai stundā saliedēti (kā nekā)
uz brīdi vienoti, bet sirdī bija tā,
ka drīz, pavisam drīz būs citādāk.
